Beidzot apsēžos pie viena čemura. Te es gaidīšu.

Jānis sāka rakstīt, domāja šoreiz uzrakstīs tīri un glīti - nekā!

Bija pusnakts, trolejbusi skrēja naktsguļā uz depo un stāstīja, ka pilsētas autoosta Daugavmalā jau esot ieņemta un visi autobusi apstādināti.

Mana galva nav nekāda muļķa galva.

Bet kā lai draudzējas ar tik svaidīgu, ar tik blēdīgu, ar tik neuzticīgu?

Kad izdēs zelta oliņu, tad man atrakstiet.

Kur es esmu? Kur jūs mani varat ieraudzīt? Visur!

Bet tie, kas neklausīja un visu laiku turēja acis vaļā, tie jau īsto pasaku neredzēja.

Kamēr es izslauku acis, skatos - čemurs jau nokrāsots.

"Viņa ir laba", teica Lampa. "Viņu nevajag tikai laist prom. Tad viņa ir laba!"

Viņš skatījās manī tā, ka man kļuva bezgala labi un es nejutu nogurumu. Tā manī ir skatījušies tikai cilvēki, kas mani mīlējuši.

Pat tramvajs apstājās, vadītājs izkāpj no kabīnes un nodzen sienāzi no sliedēm, lai nesabrauktu.

Viņa jau nav ļauna, bet nevaldīga. Pār sevi nevalda. Un, ja sāk pār citiem valdīt, tad ir beigas.

Pilna mute ar pelniem. Nekustiniet viņu, ka nesāk vēl šķaudīt - pajuks visa pasaka pelnos.

Kad es uzkaisīju kartupeļiem pannā piparus, viņš nošķaudījās un pazuda.

Pēc kādam pāris stundām kurmis man teica: "Tu pārāk lēnu lien! Mēs esam nolīduši tikai 10 metrus."

Atceries, ka tu nekad nedrīksti dzīvot tepat, bet tev jādzīvo tālumos. Cilvēki cerē un skatās tālumos.